Austrumāfrika
Sudānieši un somālieši - islāmticīgie Austrumāfrikas pārstāvji
Āfrikas tautas bija starp dzīvajās izstādēs visbiežāk izmantotajām etniskajām grupām. Kontinenta etniskā daudzveidība izmantota arī etnogrāfiskajā industrijā atkal-pārdošanas nolūkā piedēvējot trupai vairākus nosaukumus un katrreiz to reklamējot kā citu uzvedumu. Tas attiecas arī uz Rīgā, 1899. gada aprīlī, Salamonska cirka ēkā, Petrova cirka programmas ietvaros eksponēto sudāniešu grupu. “Sudāniešu nēģeru karavāna”, kā tā tika pozicionēta Rīgā, citviet varēja kļūt par nūbiešu karavānu, iekļauties Nīlas ielejas tautu skatos vai parādīties kā mahdiešu karotāji, kas kļuva atpazīstami pēc sudāniešu 1898. gada sacelšanās pret ēģiptiešu un britu kolonizatoriem. Salamonska cirkā demonstrētajā programmā piedalījās 40 “dzīvie eksponāti” – vīrieši, sievietes un bērni. Lai gan uzveduma nosaukums bija Mahdi kauja, iekļautajos numuros bija vērojamas tradicionālās dejas, spēkošanās demonstrējumi un atrakcija ar nosaukumu “zagļa linčošana”.
“Jau dažas dienas Circus Petroff koncertē Sudānas karavāna, kurā ir arī 12 sievietes un 18 vīrieši. Šķiet, ka pieticība šajā ciltī ir īpaši augsta, jo dāmas valkā kleitas līdz zemei, atklājot tikai rokas (..) Viņi izpilda dažas drastiskas kara dejas, kuras sievietes pavada ar vienmuļu bungošanu un krasi parāda, kā zaglis tiek noķerts un notiesāts. Visas sievietes vienā nāsī nēsā lielus metāla gredzenus, kas, godīgi sakot, nepadara viņas īpaši pievilcīgas. (..) Katrā ziņā cirks no šīs karavānas saņēma vēlamo veldzi.”
Im Circus Petroff. Rigasche Rundschau. 1899. gada
1. aprīlis, Nr. 75, 5., 6. lpp.
Tāpat, kā sudānieši, arī Vērmaņdārzā, 1912. gada aprīļa nogalē (pa ceļam no Berlīnes uz Sanktpēterburgu) eksponētie somālieši bija islāmticīgi, kas demonstrēts arī skolas iestudējumā, kurā bērni cītīgi apguva Korānu. Trupas 60 personu sastāvā bija vīrieši, sievietes un abu dzimumu bērni. Ziņas par trupu virmoja laikrakstu lappusēs gan pirms, gan arī pēc to viesizrādēm. Tās vēstīja par somāliešu saslimšanu, nonākšanu slimnīcā un pat nāvi mūsu, viņiem nepiemērotā klimata dēļ, kā arī par atgadījumu ar ‘skandalozām’ laulībām. Somāliešu ekspozīcija iekļāva gan statisko daļu – iespēju vērot etnisko grupu tās ikdienas nodarbēs, gan koncertuzvedumu. Neraugoties uz demonstrētajām prasmēm, skolu un spēju sazināties eiropiešu valodās, tik un tā vietējai sabiedrībai viņi bija “Āfrikas mežoņi”…
“Somāļu nēģeri piektdien, 27. aprīlī, atklāja savas izrādes
l. Vērmaņa parka zālē. Šai tautu izrādē, kā nēģeru izrādes nosauktas afišās, melnos Āfrikas dēlus var novērot viņu darbā: ieroču kalējs pagatavo ieročus, otrā vietā no kādas savādas masas pagatavo traukus, “kurpnieks” pie sava galdiņa taisa sandalēm līdzīgus apavus. Uz sevišķa paaugstinājuma ierīkota pat nēģeru skola, kur mazie nēģerēni klabinādamies kaut ko skaita vai dzied. Laiku pa laikam dejo nēģeru nacionālās dejas un vīrieši sarīko kaujas skatus un izmēģinās šķēpu sviešanā. Cik viss šajos darbos un uzvedumos īsti dabiskā, cik viltotā, grūti noteikt, jo Āfrikas mežoņi, ceļodami pa Eiropu, liekas, jau stipri kultivējušies.”
Vietējās Ziņas. Dzimtenes Vēstnesis. 1912. gada 28. aprīlis, Nr. 97, 2. lpp.
