Pieejamība un reklāma
“Katram bija sava Rīga” – tā vēsturnieki raksturo mūsdienu Latvijas galvaspilsētas dažādo etnisko grupu pārstāvju savstarpējo saskarsmi un piederības sajūtu pilsētas kultūrvidei ilgā 19. gs. gaitā. Pilsētas politiskā un ekonomiskā elite – vācbaltieši – administratīviem resursiem centās noturēt sev piederīgo Vecrīgu (Innerstadt – iekšpilsēta no vācu val.) un tās tuvāko apkārtni jeb “tīro Rīgu” savā pārziņā. Minētajās pilsētas teritorijās galvenokārt atradās dzīvo izstāžu norises vietas.
Etnogrāfisko un frīku šovu reklāmas liecina, ka to cenu spektrs laikā līdz Pirmajam pasaules karam bija visai daudzveidīgs – no viena sudraba rubļa vai 50 kapeikām par ērtākajām vietām ar labāko redzamību līdz 10 kapeikām par vietu zāles tālākajā galā. Zemāko sociālo slāņu, kam piederēja lielākā daļa pilsētnieku, zemie ienākumi kultūras pasākumu apmeklējumus neierindoja ģimenes budžeta prioritāšu augšgalā.
“Izstādes komiteja, ievērodama, ka daudziem Rīgas fabriku strādniekiem izstādes apmeklēšana var būt pamācoša, nolēma šejienes fabrikantiem priekš pēdējām izstādes svētdienām izdot strādnieku biļetes par pazeminātu cenu, proti par 15 kap. par biļeti. Šīs biļetes gan zināms būs derīgas tikai nosacītās dienās.”
No Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes. Dienas lapa. 1901. gada 6. augusts, Nr. 177, 5. lpp.
Ņemot vērā Rīgas iedzīvotāju sastāvu un apstākli, ka etniskās robežas caurmērā sakrita ar cilvēku sociālo stāvokli, kā arī salīdzinoši augstās ieejas maksas uz “dzīvo eksponātu” izrādēm, domājams, ka vismaz līdz 19. gs. beigām dzīvo izrāžu pieejamība visiem rīdziniekiem bija ierobežota, un tās attiecināmas uz turīgo ģimeņu izklaidi.
Tāpat kā jebkura kultūras pasākuma gadījumā, informāciju par dzīvo izstāžu norises laiku un vietu sabiedrība uzzināja no afišu stabos izvietotās vizuālās reklāmas vai sludinājumiem laikrakstos. 19. gs. pēdējās dekādēs Baltijas guberņu latviešu apdzīvotajās teritorijās minētā rakstura informācija tika izplatīta trijās valodās – krievu, vācu un latviešu. Dažkārt visās trijās pat viena laikraksta vai afišas ietvaros.
Etnogrāfisko vai dīvaiņu šovu aktieriem tuvojoties, vietējos laikrakstos parādījās raksti par viņu veiksmīgajām un labi apmeklētajām izrādēm pilsētās, kurās viņi iepriekš uzstājušies. Latvijas teritorijā izdotie laikraksti galvenokārt uzsvēra viesizrādes Berlīnē, Varšavā, Viļņā vai Sanktpēterburgā. Tāpat publikācijas sniedza informāciju par gaidāmo trupu vai aktieriem šaurākā (īss apraksts) vai plašākā (izvērsts apraksts, ietverot izcelsmes valsts raksturojumu) kontekstā.
Viesizrāžu laikā kā to reklāmas instrumenti izmantotas publikācijas presē, brošūras un pastkartes ar dzīvo eksponātu attēliem. Pasākumu aprakstus ietverošie raksti nereti beidzās ar aicinājumiem tiem, kuri vēl nav redzējuši, aiziet un apskatīt. Brošūrās vai pastkaršu reversos esošais teksts sniedza informāciju par konkrēto trupu vai aktieri, īpaši akcentējot datus, kam bija jākļūst par skatītājus pievilinošiem elementiem. Kurš gan nevēlētos redzēt cilvēkēdājus, puskailus mežoņus, amazones vai bārdainas sievietes?
