"Īstie ackteki"

1897. gada decembrī latviešu, vācu un krievu valodā rakstošā vietējā prese vēstīja par iespēju Rīgā, Audēju ielā 12 redzēt “pēdējos uz zemes” īstos, oriģinālos actekus – Maksimo (Maximo) un Bartolo. Afišā iekļautā leģenda vēsta, ka precētais pāris pārstāv izmirušu tautu, kas pirms daudziem gadsimtiem apdzīvojusi Meksikas teritoriju. Amerikāņu zinātniskā ekspedīcija abus atradusi kādā attālā ciematā. Viņu oriģinalitāte izpaužas īpašā galvaskausa un sejas formā. Tāpat pieminēts, ka viņi raisījuši lielu skatītāju uzmanību visās Eiropas lielākajās pilsētās. “Tie ir īstie mikrocefāliķi un nevis īstie acteki,” pēc Maksimo un Bartolo izpētes 1891. gadā Berlīnē noteicis vācu antropologs un ārsts Rūdolfs Virhovs

(Rudolf Virchow, 1821–1902). 

​

Kā tad šie ar mikrocefāliju sirgstošie salvadorieši kļuva par actekiem un nonāca uz skatuves? Maksimo un Bartolo frīku aktieru karjera sākās jau agrā bērnībā, kad māte bērnu sīko augumu un mazo prāta spēju dēļ abus pārdeva spāņu tirgotājam, kurš brāli un māsu pārdeva tālāk kādam amerikānim, kurš savukārt 19. gs. vidū viņus aizveda uz Londonu un, izdomājot attiecīgu leģendu, eksponēja kā acteku liliputus vai acteku bērnus. Ienesīgais mīts par viņu izcelsmi radās kontekstā ar sabiedrības pastiprināto interesi par seno maiju un acteku civilizācijām, ko izraisīja amerikāņu arheologa Džona Loida Stīvensa (John Lloyd Stephens, 1805–1852) darbi “Atgadījumi ceļojumā pa Centrālameriku, Čiapasu un Jukatānu” (1841) un “Atgadījumi ceļojumā uz Jukatānu” (1843). Minētie darbi radīja arī priekšstatu, ka maijiem un actekiem bijuši īpaši veidoti galvaskausi – pagarinātu pieri, augstu izvietotām uzacīm, kam līdzinājās Maksimo un Bartolo galvas formas. Abiem “dzīvajiem eksponātiem” izdomāto leģendu stiprināja vispārējā tendence frīku šovos mikrocefāliķus pozicionēt kā cilvēku rases izveides pirmsākuma piemērus.  

​

1867. gadā Lielbritānijā tūres laikā abi apprecējās (tas neradīja nekādu satraukumu, jo maiju civilizācijā laulības tuvu radinieku starpā esot bijusi ierasta prakse). Rīgā abi ieradās jau kā precēts pāris, kā tāds tas eksponēts arī Liepājas tirgus laukumā 1898. gada jūlijā. Tiek uzskatīts, ka Maksimo un Bartolo savu uzstāšanos pabeidza 1901. gadā.