Cilvēki - pērtiķi
Matainums, kas marginalizēja un padarīja par frīku
Visos laikos cilvēkus ir skārušas dažādas slimības, kas ietekmēja ārējo izskatu, dažkārt ierobežojot fiziskās un mentālās spējas. To, kādam jāizskatās cilvēka ķermenim un kas tam jāspēj, nosaka kultūra. Tāpat kā ķermeņa deformācijas izraisītās līdzcilvēku jūtas – žēlumu vai pretīgumu. Pat ja sasirgušie bija rīcībspējīgi, ķermeņa īpatnību dēļ viņus marginalizēja. Taču tas minētos cilvēkus uzreiz vēl nepadarīja par frīkiem. Cilvēku atšķirību eksponēšanu piedēvē viktoriānisma laikmetam, modernismam, kam jāpārsteidz, jāizbrīna, pat jāšokē publiku. Kultūras definēto kroplību eksponēšana par naudu tobrīd bija ienesīgs rūpals, kas nesa peļņu kā frīku šovu organizētājiem, tā pašiem aktieriem, kam dažkārt tas bija vienīgais iztikas avots.
Abu dzimumu personas ar sejas un ķermeņa apmatojumu, ko izraisījusi hipertrihoze, bija plaši izmantotas dīvaiņu izrādēs. Viņus nereti kontekstualizēja evolūcijas naratīvā kā zudušo posmu starp primātu un cilvēku. Eksponējot šiem cilvēkiem piedēvēti ar dzīvniekiem saistīti apzīmējumi, kā “zēns ar suņa seju” (Fjodors Jevtičevs, 1868–1904), pērtiķcilvēki un tamlīdzīgi. 1859. gada martā Rīgā, iespējams arī Jelgavā, eksponētajai Meksikas indiānietei Hulijai Pastranai
(Julia Pastrana, 1834–1860) bija vairāki apzīmējumi – “sieviete lācis”, “pērtiķsieviete”, bet vietējā vācu prese viņu reklamēja kā “retāko dabas parādību nākušu no Amerikas tuksneša”. Rīdziniekus un pilsētas viesus Hulija izklaidēja ar spāņu un angļu dejām, dziesmām, kā arī iespēju sevi aplūkot tuvplānā. Meksikānietes raupjā āriene ļoti kontrastēja ar viņas iekšējo būtību, uz ko norādīja daudzi laikabiedri. Iespējams, 1869. gadā Hulija atgriezās Rīgā arī pēc savas nāves, taksidermēta, cirka sastāvā kopā ar savu aizstājēju kā laulībā – Teodora Lenta (Theodore Lent, miris 1885) sieva, tā uz skatuves – Zenonu (Senonu, Senoru) Pastranu (1847–1903).
“(..) un kāds draugs tam stāstīja, ka to spalvaino sievieti Juliju Pastranu, ko nesen atpakaļ Jelgavā par naudu rādīja, ka to kāds englandietis apprecējis, bet kad tā drīz nomiruse, tad Englandietis tai to spalvaino ādu licis nodīrāt un to ar sienu piebāzis tagad pa pasauli apkārt vedot par naudu rādīdams. Kad Abremkes to dzirdēja, tad iebrēcās: Oi, grēke darbes!”
Abremkes, skunstnieks no Jūdu cilts. Latviešu Avīzes. 1870. gada 20. maijs, Nr. 20, 158. lpp.
1895. gada janvārī Iekšpilsētā jeb Vecrīgā bija apskatāma par “dzīvā pērtiķa meitu”, kuras ķermeni klājošie sprogainie mati esot tādi pat kā gorillai, šimpanzei un orangutanam dēvētā siāmiete mis Krao (Krao Farrini, 1876–1926). Krao bija aplūkojama Šulca panoptikā, kas uz Rīgu atveda ne vienu vien pērtiķcilvēku, kā arī citus “dzīvos eksponātus” – “lielākos pasaules brīnumus”.
