Dzīvās izstādes - kas tās bija?
Izstādes 19. gs. otrajā pusē Eiropā kļuva par ļoti iecienītu laika pavadīšanas veidu – tas nodrošināja izklaidi apvienojumā ar jaunām zināšanām. Iedvesmu izstāžu popularitātes pieaugumam sniedza vērienīgā pasaules sasniegumu izstāde
"The Great Exhibition" 1851. gadā Londonā. Pieprasījums veicināja piedāvājumu – kolekcionāri darīja pieejamas savas kolekcijas, no monarhu galma zvērnīcām veidojās zooloģiskie dārzi, pilnveidojās muzeji, kas savu krājumu papildināšanai rīkoja speciālas ekspedīcijas uz tuvākām un tālākām zemēm. Sacenšoties mēģinājumos pārsteigt un pievilināt skatītājus, eksponēšanai tika piedāvāti kā priekšmeti, tā arī dzīvas būtnes – “eksotiski” dzīvnieki un cilvēki, tostarp personas ar fiziskām un garīgām nepilnībām. Sabiedrības interesi par atšķirīgo un citādo nenoliedzami veicināja arī zinātnes attīstība un it īpaši – rasu un evolūcijas teorijas konteksts.
Virtuālā izstāde ir veltīta tieši dīvaiņu (frīku) un etnogrāfiskajām izrādēm – dzīvajām izstādēm, kas bija kas vairāk par ekspozīciju. Dzīvās, kustīgās izstādes faktiski kļuva par izrādēm, bieži vien ar teātra, cirka un koncertprogrammas elementiem.
Dīvaiņu izrādes – prakse eksponēt cilvēkus ar fiziskām un garīgām nepilnībām – 19. gs. otrajā pusē bija ļoti populāra kā Eiropā, tā Ziemeļamerikā. Ceļojošos dīvainību kabinetos, panoptikos, anatomijas muzejos un dzīvajās izstādēs bija plašs dažādu “pasaules brīnumu” piedāvājums – “dzīvniekveidīgas” personas, kopā saauguši dvīņi, cilvēki bez ekstremitātēm, albīni, milži, mazie cilvēki un līdzīgi “dzīvie eksponāti”.
Etnogrāfiskās izrādes jeb “ļaužu skati”, “tautu izstādes” bija izklaides pasākumi ar neeiropeisko etnisko grupu iesaisti. Izrāžu pieejamību un arī popularitāti būtiski ietekmēja 19. gs. pēdējā trešdaļā Eiropas lielvalstu īstenotā koloniālā politika, piedāvājot gan “eksponātus”, gan izmantojot etnogrāfiskās izrādes savu koloniālo interešu aizstāvībai. Šī joma saistīta ar vācu uzņēmēja Karla Hāgenbeka (Carl Hagenbeck, 1844–1913) radīto etnogrāfisko industriju, kas plašo darījumu sakaru dēļ spēja rekrutēt “dzīvos eksponātus” visos kontinentos, kā arī – nodrošināt etnisko grupu eksponēšanu tām raksturīgo materiālās kultūras objektu, floras un faunas paraugu ietvarā. Hāgenbeks pats tās dēvēja par antropoloģiski zooloģiskajām izrādēm. Etnogrāfisko izrāžu kontekstā Eiropā nozīmīgākās ir divas ostas – Trieste Adrijas jūrā, kur liela daļa eksotisko “dzīvo eksponātu” uzsāka savu turneju, un Hamburga Elbas upes grīvā, no kuras pēc tūres noslēguma turneju dalībnieki devās mājup. Trupas virzījās, apmeklējot Eiropas valstu galvaspilsētas un citas nozīmīgākās pilsētas, tajā skaitā Rīgu.
Citādais un dīvainais pievilka kā magnēts!