Ziemeļu tautas
Ņenci jeb samojedi Ķeizardārzā un Rīgas Zooloģiskajā dārzā
Lai gan Krievijas impērija netiek uzskatīta par klasisku koloniālo impēriju, tā pakļāva kaimiņos esošās teritorijas un dzīvojošās tautas, arī tā bija iesaistīta etnogrāfisko izstāžu rūpalā, eksponējot savus pavalstniekus, tai skaitā Sibīrijā dzīvojošās etniskās grupas. Sibīrijas ziemeļrietumu daļas iedzīvotāji ņenci jeb, kā toreiz teica, samojedi, Rīgā viesojās vairākkārt. 1889. gada februārī Ķeizardārzā pie izveidotiem ledus kalniem bija uzsliets ziemeļbriežu ādām apklāts čums (slietenis, telts) – “primitīva jurta”, kurā skatītājiem bija ļauts ielūkoties, kā arī vērot, kā ņenci tradicionālajā apģērbā izrāda “savas dzimtenes ieražas”. Trupā ietilpa trīs samojedi un vairāki ziemeļbrieži. Sabiedrības interesi īpaši saistīja ziemeļbriežu kamanas un iespēja vizināties tajās.
“Ķeizara dārzu īsā laikā apciemojuši še nekad neredzēti viesi. Tā pagājušajā rudenī brīnīdamies noskatījāmies tālos dienvidus dēlos – singaliešos, viņu ziloņos, cēbu utt. Tagad redzam viesus iz aukstā ziemeļa – patiesus samojedus, kuri ar saviem ziemeļa briežiem atnākuši tālo ceļu iz Arhangeļskas guberņas. (..) Viesu apģērbs šāds: Sievietei mugurā ziemeļu briežu ādas kažoks, pār kuru pārvilkts tumša katūna krekls. Kājās tādas pat ādas zābaki, tikai sašūti no dažādu krāsu sloksnēm. Galvā cepure ar spalvu uz ārpusi. Zēnam tādi pat zābaki, bet garāki, un ādas bikses.”
Ķeizara dārzā viesi. Baltijas Vēstnesis. 1889. gada 8. februāris, Nr. 32, 3. lpp.
Ņenci ir arī līdz šim vienīgā zināmā etniskā grupa, kas laikā līdz Pirmajam pasaules karam izrādīta Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Jau 1914. gada vasarā vietējie vācu laikraksti ar lepnumu informēja par Zooloģiskā dārza vienošanos, ka decembra vidū no Arhangeļskas guberņas te ieradīsies un būs apskatāmi samojedi, viņu dzīvesveidam raksturīgo kultūras objektu un dzīvnieku pavadībā. Ziņots, ka auditorijai būs sniegta iespēja iepazīt šīs ziemeļu tautas ieražas, dziesmas, dejas, kā arī vizināties ar ziemeļbriežiem vai suņiem. Divas samojedu ģimenes – vīrs, sieva un bērns, un atraitne ar diviem bērniem – Ķīšezera krastā uzslietajos čumos rīdziniekus un pilsētas viesus izklaidēja salīdzinoši ilgu laiku līdz pat 1915. gada maija vidum, kad devās tālāk uz Sanktpēterburgu.
