Norises vietas
Savas popularitātes ziedu laikos dzīvās izstādes bija atrodamas dažādas pieejamības, izmēra un formas norises vietās. Telpas izvēli ietekmēja izstādes dalībnieku trupas lielums, izrāžu mērogs un nepieciešamo rekvizītu apjoms. Mono izrādēm pietika ar saloniem vai arī tās tika iekļautas panoptiku, muzeju ekspozīcijās un ceļojošo cirku programmās, kas izvietotas īrētās ēkās vai uzslietās koka būdās, balagānos vai cirku teltīs. Lielformāta izrādēm, galvenokārt, etnogrāfiskajiem šoviem, bija nepieciešamas plašas brīvdabas teritorijas – parki, dārzi – tradicionālo mājokļu uzsliešanai un līdzpaņemto dzīvnieku (zebu govju, ziloņu, ziemeļbriežu, suņu u.c.) izvietošanai. Tā kā etnogrāfisko izstāžu organizatori skatuvju meklēšanā izmantoja savus kā eksotisko dzīvnieku tirgotāju izveidojušos sakarus, saprotama ir zooloģisko dārzu un cirka arēnu izvēle.
Historiogrāfijā zināmi gadījumi, kad norises vieta ir devusi nosaukumu pasākumam. Pētījumos plaši izplatīts, diskutablais etniskajām izrādēm piedēvētais nosaukums “cilvēku zvērudārzs” (Human Zoo), jo Rietumeiropā zooloģiskie dārzi bija viena no iecienītākajām vietām etnogrāfisko šovu uzvedumiem.
Izstāžu rīkotāji, dažkārt paši “dzīve eksponāti”, pieskaņoja savas viesizrādes konkrētās pilsētas ritmam, rīkojot uzstāšanās plašu ļaužu masu pulcēšanās laikā un vietā. Izrādes nacionāla un lokāla mēroga pasākumos, tādos kā kronēšanas, karalisko personu vizītes, pilsētas svētki vai gadatirgi, piedāvāja lielākas iespējas gūt peļņu un vairot atpazīstamību. Tā, Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejā 1901. gada vasarā svētku pasākumu programmā bija iekļauts arī Putnu pļavā ierīkotais dahomejiešu ciemats un Dahomejas amazoņu performance.
Rīgā, kurā no aplūkojamā laika posma Krievijas impērijas Baltijas provinču pilsētām dzīvās izstādes notika visbiežāk, tās lokalizējās pilsētas centrā – Vecrīgā (Innerstadt – iekšpilsēta no vācu val.) un tiešā tā tuvumā. Lielformāta pasākumu – etnogrāfisko ekspozīciju – norisei bija nepieciešamas plašākas teritorijas, ko sniedza pilsētvidē ierīkotie parki, dārzi un zooloģiskie dārzi. Tie nodrošināja eksponētās tautas vai tautu grupas materiālās kultūras objektu un viņu apdzīvoto teritoriju floras un faunas elementu izvietošanu vietējās sabiedrības apskatei un skatuvi etnogrāfiskajiem uzvedumiem. Ķeizardārzā un Vērmaņdārza apkārtnē. Tāpat tās notikušas arī Torņakalna parkā un Rīgas Zooloģiskajā dārzā.
Dzīvās izstādes notikušas arī Liepājā, Jelgavā, Dubultos un citviet. Tur uzņemti “dzīvie eksponāti” pēc viesizrādēm Rīgā.
Gadatirgi
Gadatirgi bija nozīmīgi notikumi kā pilsētnieku, tā laucinieku dzīvē. Tie pulcēja pirkt un pārdot gribētājus, amatniekus un kumēdiņu rādītājus no tuvākās un tālākās apkārtnes. 19. gs. nogales un 20. gs. sākuma laikraksti, daiļliteratūras darbi, memuāri un arī gleznas ļauj ielūkoties tirgus atmosfērā – ainās, skaņās un pat smaržās.
Gadatirgos klātesošās dīvainību bodes piedāvāja visādus brīnumus no dzīvnieku, cilvēku un pasaku pasaules – morus, milžus un rūķus, pat nāras. Mūsu tirgos kā nāras atveidotājas identificētas dāmas ar pieliekamām astēm, bet etnogrāfiskās industrijas pamatlicējs Karls Hagenbeks (Carl Hagenbeck, 1844–1913) atminas, ka viņa bērnībā vācu zemēs nāriņas lomu atveidojis ronis. Autentiskums gadatirgos izrādītājos “dzīvojos eksponātos” bieži vien apšaubīts arī citos gadījumos, tai skaitā moru atveidotājos, zem sodrēju kārtas atpazīstot viņos kaimiņu kalpa puišus vai kādu pilsētā zināmu bodnieku.
“Kumēdiņu būdu bija trīs, ja pieskaita izgājušā gadā Branču tirgus jūras lauvas mitekli, kuras iemītnieks šogad pārvērties par “briesmīgu jūras zvēru”. (..) Brīnumus redzēt kārojošie būdā iegājuši, – protams, uz žīdiņa “es sangt sich an”, – dabūja ik reizes pāris stundu paciesties, kamēr Mauskus un Eme uzsāka rādīt brīnumus. Pirmais brīnums, ko Eme rādīja skatītājiem, bija – mēle, – Emes pašas mēle. Citi brīnumi, kas pastāvēja vienīgi žīdiņa pirkstu veiklumā, nāca vēlāk, tāpat kā arī Emes pupu kūļu mešana un staigāšana pa kārti. Vakara pusē Leišu tirgū atradās būda ar izkārtni krievu valodā, kas, latviski tulkots, skanētu: “Uguns–zemē dzimis”. Šinī būdā kāds apģērbies moris, – patiesībā gan varbūt pelēki nokrāsojies Žīds, – izrādīja savu izturību pret uguni un ugunī nodedzinātu dzelzi, ko tas vilka caur sauju, bāza mutē, mīdīja ar kājām, – protams, basām, – un beidza savu šausmīgo izrādi ar maltīti, kas pastāvēja maisījumā no degoša piķa, zēveles un pakulām.”
Dadzis. Iz Bauskas. Latviešu Avīzes. 1893. gada 27. oktobris,
Nr. 43, 3. lpp.
Gadatirgus. Dzīvo eksponātu tapšana. Vācija. © Collection Radauer / humanzoos.net
Cirks
Cirks kā izklaides veids atbilda modernisma ietekmētās sabiedrības nepieciešamībai pēc sakāpinātām emocijām. Tas pārsteidza skatītājus ar cilvēka prasmēm savaldīt savvaļas dzīvniekus un ķermeņa iespējām – lokanību, veiklību un spēju celt milzīgu svaru. Tas smīdināja un izbrīnā vai bailēs lika aizrauties elpai. Cirka popularitāti vairoja eksotisku etnisko citādību pārstāvošu “dzīvo eksponātu” un aktieru ar ķermeņa anomālijām iekļaušana programmā. Netālu no Vērmaņdārza
1894. gadā uzbūvētais, tā īpašnieka – uzņēmēja un cirka mākslinieka, zirgu dresētāja – Alberta Salamonska (1839–1913) vārdā nosauktais cirks (mūsdienās – Rīgas cirks) šajā ziņā nebija izņēmums.
Salamonska cirkā bija skatāmi fragmenti no Eiropā plaši pazīstamās samoiešu trupas etnogrāfiskās izrādes (1896/1897), tajā uzstājās indiāņi (1896, 1897) un, pozicionēti kā Mahdi karotāji, bija vērojami sudānieši (1899). Tāpat skatītājus centās pārsteigt liliputu trupa “Les Colibris” (1895).
Latvijā veiktais pētījums apstiprina tendenci, ka pēc Pirmā pasaules kara dzīvās izstādes, zaudējot konkurences cīņā ar kino un tūrisma industriju, pārcēlās uz cirka arēnām, kļūstot par atsevišķiem numuriem plašajās cirka programmās.
20. gs. starpkaru periodā Salamonska cirkā vai ikkatras sezonas programmā tika iekļauti numuri, kurus piesakot minēta aktieru etniskā piederība vai viņu ķermeņiem piemītošas (vai izdomātas) anomālijas. Tā, šajā laikā starp cirka programmu aktieriem bija arābi, Ziemeļamerikas indiāņi, indieši, japāņi, ķīnieši, “nēģeri”. Salamonska cirka arēna bija skatuve arī pērtiķcilvēkiem, liliputiem, cilvēkam ar parazītisko dvīni, personai bez ekstremitātēm un citiem.
Citas Baltijas guberņu pilsētas
Rīga bija viena no straujāk augošajām pilsētām ne vien Baltijas guberņu, bet arī Krievijas impērijas mērogā. Tas izskaidro arī kultūras pasākumu, tai skaitā dzīvo izstāžu norises intensitāti tieši šajā pilsētā. Tomēr, novērojams, ka viesizrādēm Rīgā sekoja “dzīvo eksponātu” izrādes arī citviet.
Laikrakstos pieejamā informācija liecina par dzīvo izstāžu, galvenokārt, monoizrāžu, panoptiku un muzeju ekspozīciju formā, klātbūtni arī Liepājas kultūrvidē. Tā viena gada ietvaros – 1893. gadā – Annas laukumā viesojās vietējās izcelsmes milzis jeb Vidzemes Goliāts – Ādolfs Gordovskis un Šulces-Benkovski panoptiks ar Amerikas, Āfrikas un Austrālijas izcelsmes eksponātiem, bet Tirgus laukumā – mazākais liliputu pāris marķīzs Volge un marķīze Luīze. Tāpat Liepājā viesojušies, iepriekš Rīgā skatītie, “īstie acteki” (Tirgus laukums, 1898) un citi.
Atsevišķi eksotiskās citādības eksponēšanas gadījumi fiksēti arī Jelgavā. Uzskaitījumā neiekļaujot gadatirgos esošo piedāvājumu, preses dati norāda, ka 1859. gada marta beigās Jelgavā bijusi pērtiķsieviete Hulija Pastrana, pilsētā bijis aplūkojams “līdz šim neredzētai rasei” piederīgais vīrs no Uguns salas (1866) un notikušas japāņu cirka viesizrādes (1868).
Reaģējot uz vietējās sabiedrības ieradumu vasaru pavadīt Baltijas jūras tuvumā, 1889. gada jūlija nogalē Dubultos, Marienbādes prospektā 1 (mūsdienās – Zigfrīda Meierovica prospekts), uzreiz pēc viesizrādēm Rīgā bija aplūkojama ašantu etnogrāfiskā ekspozīcija un izrāde.